Koptu pareizticīgā baznīca

Aleksandrijas koptu pareizticīgā (arī ortodoksālā) baznīca (koptu: Ϯⲉⲕ'ⲕⲗⲏⲥⲓⲁ 'ⲛⲣⲉⲙ'ⲛⲭⲏⲙⲓ 'ⲛⲟⲣⲑⲟⲇⲟⲝⲟⲥ / ti.eklyseya en.remenkimi en.orthodoxos ente alexandrias) ir lielākā kristīgā baznīca Ēģiptē. Šī baznīca pieder pie Austrumu baznīcu saimes. Saskaņā ar leģendu baznīcu ir dibinājis Svētais evaņģēlists Marks Aleksandrijā 1. gadsimtā. Tas aprakstīts Oksirrinhā atrastajos papirusos.

Koptu pareizticīgo krusts

Ēģiptes koptu baznīca atšķēlās no pārējās baznīcas 5. gadsimta vidū pēc Halkēdonas koncila, jo tā nepiekrita koncilā pieņemtajai deklarācijai par Jēzus Kristus divējādo dabu.

Vēsture

Saskaņā ar Koptu pareizticīgās baznīcas tradīciju kristietību Ēģiptē 1. gadsimta vidū ieviesa evaņģēlists Marks, kurš ieradās Aleksandrijā un nodibināja tur kristiešu kopienu. Marks tradicionāli tiek uzskatīts par pirmo Aleksandrijas bīskapu, un mūsdienu koptu pāvesti sevi uzskata par viņa amata pēctečiem.

Pirmajos kristietības gadsimtos Aleksandrija kļuva par vienu no nozīmīgākajiem kristietības teoloģijas un izglītības centriem Romas impērijā. Ar pilsētu bija saistīti tādi agrīnās kristietības teologi kā Aleksandrijas Klements, Origēns un Aleksandrijas Atanasijs. Aleksandrijas patriarhāts pakāpeniski kļuva par vienu no ietekmīgākajiem kristīgās pasaules centriem.

Romas varas laikā Ēģiptes kristieši vairākkārt piedzīvoja vajāšanas. Īpaši smagas tās bija imperatora Diokletiāna valdīšanas laikā 4. gadsimta sākumā. Šim periodam koptu tradīcijā ir īpaša nozīme, un koptu kalendāra ēra tiek skaitīta no 284. gada, kad Diokletiāns kļuva par Romas imperatoru.

Ēģiptei bija nozīmīga loma arī kristīgā mūku dzīvesveida attīstībā. 3.—4. gadsimtā Ēģiptes tuksnešos darbojās tādi agrīnās mūku kustības pārstāvji kā Antonijs Lielais un Pahomijs Lielais. Viņu ietekmē mūku tradīcijas vēlāk izplatījās citās kristīgās pasaules daļās.

Būtisks pavērsiens baznīcas vēsturē notika pēc Halkēdonas koncila 451. gadā. Koncilā tika formulēta mācība par Kristus dievišķās un cilvēciskās dabas pastāvēšanu vienā personā. Liela daļa Ēģiptes kristiešu šo formulējumu nepieņēma un turpināja sekot miafizītiskajai kristoloģiskajai tradīcijai. Tā rezultātā Aleksandrijā pakāpeniski izveidojās atsevišķas halkēdoniskā un nehalkēdoniskā patriarhāta līnijas. No pēdējās attīstījās mūsdienu Koptu pareizticīgā baznīca.

Pēc arābu Ēģiptes iekarošanas 7. gadsimtā koptu kristieši nonāca musulmaņu valdnieku pakļautībā. Turpmākajos gadsimtos arābu valoda pakāpeniski aizstāja koptu valodu kā Ēģiptes iedzīvotāju galveno sarunvalodu, tomēr koptu valoda saglabājās baznīcas liturģijā. Koptu kopienas stāvoklis dažādos musulmaņu valdīšanas periodos atšķīrās — relatīvas iecietības periodi mijās ar ierobežojumiem un vajāšanām.

Viduslaikos baznīca saglabāja savu hierarhiju, klosterus un reliģiskās tradīcijas, lai gan kristiešu īpatsvars Ēģiptes iedzīvotāju vidū pakāpeniski samazinājās. Nozīmīgi koptu garīgās dzīves centri saglabājās Vādī an Natrūna klosteros un citviet Ēģiptē.

19. un 20. gadsimtā Koptu pareizticīgā baznīca piedzīvoja institucionālu atjaunošanos. Tika dibinātas jaunas skolas un reliģiskās organizācijas, atjaunoti klosteri un paplašināta teoloģiskā izglītība. 20. gadsimta otrajā pusē līdz ar Ēģiptes koptu emigrāciju izveidojās ievērojamas koptu kopienas Eiropā, Ziemeļamerikā, Austrālijā un citos pasaules reģionos.

Mūsdienās baznīcu vada Aleksandrijas pāvests un Svētā Marka krēsla patriarhs. Kopš 2012. gada šo amatu ieņem Teodors II. Baznīca ir viena no Orientālajām pareizticīgajām baznīcām un uztur kopīgu ticības tradīciju ar Armēņu, Sīriešu, Etiopiešu, Eritrejas un Malankaras orientālajām pareizticīgajām baznīcām.

Literatūra

• Wolfgang Kosack, Novum Testamentum Coptice. Neues Testament, Bohairisch, ediert von Wolfgang Kosack. Novum Testamentum, Bohairice, curavit Wolfgang Kosack. / Wolfgang Kosack. neue Ausgabe, Christoph Brunner, Basel 2014. ISBN 978-3-906206-04-2. (vāciski)