Reliģija

Reliģija ir uzskatu un ticības kopums, kas attiecas uz kaut ko pārdabisku, svētu vai dievišķu, kā arī morāle, paražas, rituāli un organizācijas, kas ar to saistītas.

Dažādi reliģiskie simboli.
Pirmajā rindā: Kristiešu krusts, Dāvida zvaigzne (Jūdaisms), hinduisma Om.
Otrajā rindā: Islāma zvaigzne un pusmēness, budistu Dharmas rats, sintoistu tori.
Trešajā rindā: Sikhu Khanda, bahāju zvaigzne, džainisma Ahimsas simbols

Bieži ar vārdu "reliģija" apzīmē konkrētas reliģiskas organizācijas, kas formāli apvieno savas ticības pārstāvjus un uzskata sevi par oficiālā viedokļa paudējām un uzturētājām.

Reliģijas lielākoties risina šādus problēmjautājumus:

• viena dieva, dievu vai dievību esamība vai neesamība, loma un darbība pasaulē;
• cilvēka identitāte, vieta pasaulē;
• dzīves jēga un sūtība;
• attieksme pret nāvi;
• ētikas pamati;
• dvēsele.

Atšķirības starp reliģijām

Dievu daudzums un vieta reliģijās

• Monoteiskās reliģijas (piemēram, kristietība, islāms un jūdaisms) apgalvo, ka eksistē viens dievs, kas ir atsevišķa būtne, nodalīta no mūsu pasaules.
• Politeiskās reliģijas (piemēram, seno grieķu un romiešu reliģijas) apgalvo, ka ir daudzi dievi.
• Panteiskās reliģijas (piemēram, sintoisms, daļa hinduisma) uzskata, ka dievs ir visur dabā, nedalāms no tās.
• Ne-teiskās reliģijas (piemēram, dažas budisma vai daoisma formas) neizsakās par dieva vai dievu esamību vai neesamību.
• Ateiskās reliģijas (piemēram, dažas budisma vai daoisma formas) noliedz jebkādu dievu esamību.

Adriena van der Venna glezna "Cilvēku zvejotāji" (1614)

Citas atšķirības

Daudzām reliģijām ir svētie raksti (piemēram, Korāns, Bībele). To nozīme reliģijās ir atšķirīga. Daudzas balstās uz paaudžu gaitā mutiski nodotām tradīcijām (mitoloģija, folklora). Bieži reliģijā nozīmīga vieta ir tās dibinātājam un/vai praviešiem, piemēram, Muhamedam islāmā, Mozum jūdaismā.

Centrālie problemjautājumi

Reliģija visbiežāk piedāvā izpratni un skaidrojumu par cilvēka un pasaules pastāvēšanu, kā arī skaidro realitātes kopējo kārtību. Lai gan dažādās tradīcijās uzskati var ievērojami atšķirīties, vairumā reliģiju sastopamas vairāki kopīgie problēmjautājumi, kurus reliģija risina.

Dieva vai dievību pastāvēšana

Dievi un dievības daudzās reliģijās tiek uzskatītas par augstākām būtnēm, kurām piemīt īpašas spējas, autoritāte vai īpaša kosmiska nozīme. Tie bieži tiek uzskatīti par pasaules radītājiem un uzturētājiem, kā arī ētisko normu un cilvēku dzīves virzītājiem. Reliģiskajā praksē dievības var tikt pielūgtas, godātas vai uzlūkotas kā starpnieki starp cilvēku un garīgo pasauli (vai pārdabisko). Dažās reliģijās dievības tiek uztvertas kā personificētas būtnes ar gribu un raksturu, ar kurām cilvēki var veidot attiecības, bet citās tās tiek uzlūkotas kā bezpersonisks spēks vai koncepts.

Daļa reliģiju uzsver vienas dievības esamību (piemēram, kristietība, jūdaisms, islāms), savukārt citās sastopamas daudzas dievības ar atšķirīgām funkcijām un izpausmēm (piemēram, hinduismā vai Senās Grieķijas reliģijā). Atsevišķās tradīcijās dievu jēdziens nav centrāls vai netiek interpretēts personificētā veidā, kā, piemēram, budismā.

Cilvēka loma visumā

Reliģijas var definēt priekšstatu par cilvēka būtību un vietu pasaules kārtībā. Monoteistiskajās tradīcijās cilvēks bieži tiek uzskatīts par dievu radītu būtni, kurai ir īpaša saikne ar tā radītāju. Dažās Austrumu reliģijās cilvēka identitāte tiek interpretēta kā daļa no kosmiskas realitātes (piemēram, atman un brahman attiecības hinduismā).

Dzīves jēga

Reliģijas piedāvā dažādus uzskatus par dzīves mērķi un cilvēka pastāvēšanas jēgu. Šie mērķi bieži tiek definēti kā uzdevumi vai ideāli, kurus indivīds cenšas sasniegt, lai īstenotu savu eksistences potenciālu vai nodrošinātu harmoniju ar dievišķo vai kosmisko kārtību. Piemēram, Kristietība par dzīves mērķi uzskata attiecību ar Dievu veidošana un pestīšanas sasniegšanu caur ticību Jēzum Kristum. Cilvēka dzīves jēga tiek saistīta ar Dieva gribas piepildīšanu, mīlestību pret tuvāko un ētisku dzīves veidošanu, kas ļauj sasniegt mūžīgo dzīvību debesīs. Islāms uzsver paklausību Dievam (Allāham), ievērojot Viņa likumus un principus, kā dzīves mērķi. Reliģiska dzīve ietver ne tikai rituālus, piemēram, lūgšanu un gavēšanu, bet arī konkrētu ētisko normu ievērošanu sabiedrībā. Budisms interpretē dzīves mērķi kā ciešanu pārvarēšanu un apgaismības (nirvānas) sasniegšanu. Cilvēka eksistence tiek uzlūkota kā ceļš, kurā caur meditāciju, ētisku rīcību un apzinātu dzīvi tiek mazināta vēlme un pieķeršanās, kas rada ciešanas.

Papildus šiem piemēriem citās tradīcijās dzīves mērķis var būt saistīts ar pienākumu un garīgo izaugsmi, piemēram, hinduismā tas ir īstenot darmu, attīstīt karmu un sasniegt mokšu, daoismā tas ir dzīvot saskaņā ar Dao un saglabāt harmoniju ar dabu, bet Sengrieķu reliģijā — īstenot dievu gribu un sabiedriskos pienākumus, piedaloties rituālos, kas veicina gan individuālo, gan kopienas labklājību.

Kopumā reliģijas dzīves mērķa definīciju piedāvā kā cilvēka darbību vadlīnijas, kas palīdz orientēties jautājumos par eksistenci, morāli, ciešanām un attiecībām ar transcendentajiem spēkiem. Šie mērķi ne tikai sniedz eksistenciālu jēgu, bet arī strukturē ikdienas dzīvi un sociālo mijiedarbību.

Attieksme pret nāvi un pēcnāves eksistenci

Daudzas reliģijas piedāvā priekšstatus par dzīvi pēc nāves, tostarp debesīm, elli, šķīstītavu vai pārdzimšanu. Atsevišķas tradīcijas uzsver garīgu nepārtrauktību, piemēram, senču kultu tradīcijās.

Ētikas principi

Reliģijas formulē morālos orientierus un normatīvas sistēmas, kas regulē indivīda un kopienas rīcību. Dažos gadījumos šie principi tiek izteikti likumu formā (piemēram, desmit baušļi jūdaismā un kristietībā), citos — kā uzvedības kodeksi vai tikumības mācības, piemēram, konfūcismā.

Dvēseles izpratne

Dažādās reliģijās dvēsele tiek interpretēta atšķirīgi: monoteistiskajās tradīcijās tā bieži tiek uzskatīta par nemirstīgu individuālu būtības aspektu, kamēr budismā tiek uzsvērta pastāvīga “es” neesamība (anatman). Austrumu reliģijās dvēseles jēdziens bieži tiek saistīts ar karmas un pārdzimšanas konceptiem.

Reliģiju izplatība

Pēc piekritēju skaita lielākās reliģijas ir (skaitļi - aptuveni) (2012. gada):

Nosaukums	Piekritēju skaits	Rašanās laiks un vieta	Kulta vieta
Kristietība	2,2 mlrd. (31,5 %)	I gs. Jūdejas provincē	baznīca
Islāms	1,6 mlrd. (23,2 %)	VII gs. Arabijā	mošeja
Hinduisms	1 mlrd. (15 %)	III g.t. p.m.ē. Indijā	mandirs
Budisms	500 mln. (7,1 %)	ap 500. gadu p.m.ē. Indijā	pagoda, vats, vihara
Sikhisms	25 mln. (0,38 %)	ap 1500. gadu Pandžabā	guruvala
Jūdaisms	15 mln. (0,23 %)	VII–VI gs. p.m.ē. Jūdejā	sinagoga
Daoisms	8 mln.	ap V gs. p.m.ē. Ķīnā	-
Bahāisms	5 mln.	XIX gs. vidū Persijā	svētnīca
Džainisms	4,25 mln.	VI gs. p.m.ē. Indijā	svētnīca
Sintoisms	3 mln.	ap I g.t. sākumu Japānā	svētnīca

Vispopulārākā reliģija katrā pasaules valstī

Reliģijas nozīme civilizācijas attīstībā

Reliģijas pirmsākumos, jau pirmo ebreju praviešu sludinājumos, meklējamas daudzas mūsdienu sabiedrības normas, sociālie un politiskie principi. Tieši šie pravieši uzbruka sociālajai nevienlīdzībai, asi kritizējot valdniekus par netaisnīgu un nežēlīgu varas izmantošanu. Viņu izstrādātais morāles kodekss bija civilizācijas aksioma — neatkarīga no atsevišķu cilvēku varas, autoritātes vai vēlmēm. Zīmīgi, ka pat tās varas jau jaunajos laikos, kas demonstratīvi, neiecietīgi noliedza reliģiju, piemēram, komunistu ideoloģija, pēc būtības sludināja to pašu ebreju patriarhu morāles kodeksa principus.

Ebreju praviešu radītos kristietības pamatus, kā arī daudzus vēlākos reliģiskās mācības papildinājumus un pilnveidojumus pilnīgi noteikti var uzskatīt par tā laika inovatīvas domāšanas rezultātu un paraugu tādā nozīmē, ka tika izveidota zināma sabiedrības uzskatu sistēma par apkārtējo pasauli un pašu sabiedrību. Iepriekšējie ticējumi, dažādie dievi, arī baltu pagānu laiku dievības un gari, atspoguļoja fragmentārus cilvēku priekšstatus par tām vai citām parādībām, par kurām nekādas citas informācijas nebija. Reliģija izdarīja apvērsumu cilvēku domāšanā, izskaidrojot un sakārtojot dabas un sabiedrības notikumus, parādības un procesus vienotā, daudz plašākā, vairāk vai mazāk integrētā sistēmā. Bez šīs uzskatu sistēmas tālākais civilizācijas progress nebūtu iespējams. Līdz ar to vēlāko laiku strīdiem par Dieva esamību ir tāds pat pamats, kā, piemēram, seno astrologu un astronomu diskusijām par to, vai Saule riņķo ap Zemi, vai otrādi — Zeme riņķo ap Sauli un vēl griežas ap savu asi. Ēģiptiešu un citu Tuvo Austrumu seno tautu dzīvē un saimniecībā, piemēram, Nīlas vai Divupes ieleju irigācijas sistēmas attīstībai un regulēšanai tam nebija nekādas nozīmes. Toreiz bija svarīgi, ka šie procesi notiek ar zināmu regularitāti un iepriekš prognozējamu cikliskumu, kas bija pietiekams „zinātnisks” pamatojums nozīmīgu saimniecisku lēmumu pieņemšanai.

Protams, vēlākajos gadsimtos reliģija nospēlēja krasi negatīvu lomu, apkarojot racionālās zinātnes attīstību. Kopernika un Galileja piemēri bija tikai spilgtākie no tūkstošiem citu, kas kā ķeceri tika nomocīti vai tika nosodīti un izolēti no sabiedrības, ja iedrošinājās apšaubīt reliģijas dogmas, vai pat meklēt to pamatojumus vai pierādījumus ārpus svēto rakstu postulātiem.

Pateicoties savām sākotnējām galvenajām funkcijām — vienota pasaules izpratnes veidošana, sabiedrisko attiecību ētisko un morāles kritēriju uzstādīšana, u.c., reliģija, sākot no tās rašanās līdz pat mūsdienām joprojām spēlē nozīmīgu lomu sabiedrības un valsts veidošanā un stabilitātē. Īstenībā reliģija ir viena no sabiedrības organiskām sastāvdaļām, neskatoties uz daudzām savām iekšējām neatbilstībām, kā arī pretrunām ar racionālo jeb zinātnisko pasaules uztveri.

Pretrunas ar zinātni

Alegorija par reliģijas un zinātnes harmoniju. (Jeila Universitātes vitrāža)

Daudzi cilvēki uzskata, ka reliģija ir pretrunā ar zinātni. To sauc par evolucionisma un kreacionisma pretrunu. Tiek pretnostatīts zinātniski aprēķinātais Zemes vecums apmēram 4,54 miljardi gadu, apgalvojot, ka saskaņā ar Bībeli tas ir apmēram 6000 gadu. Šie skaitļi atšķiras apmēram 700 000 reižu! Liels strīdus objekts ir arī evolūcijas teorija — dažas kristīgās sektas to noliedz, uzskatot, ka evolūcija nenotiek, savukārt zinātnieki turpina pētījumus šajā jomā. Tomēr Romas Katoliskās Baznīcas pieeja, kura tika izklāstīta Jāņa Pāvila II enciklikā "Fides et ratio", skaidro, ka reliģija un zinātne nav pretrunā, jo zinātnes uzdevums ir noskaidrot, kā noris dabā esošie procesi, savukārt reliģija risina jēgas un morāles problemātiku.

Skatīt arī

• Sekta

Ārējās saites

• Kristietības atzarojumi - fizmati.lv
• Pasaules reliģisko strāvojumu uzskaitījums ar īsiem skaidrojumiem (angliski)