punctatus

Translingual

Etymology

Borrowed from Latin pūnctātus.

Adjective

punctatus m (feminine punctata, neuter punctatum)

1. (taxonomy) punctate

Latin

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): [puːŋkˈtaː.tʊs]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): [puŋkˈtaː.tus]

Adjective

pūnctātus (feminine pūnctāta, neuter pūnctātum); first/second-declension adjective

1. punctuated
2. pointed
3. (New Latin) punctate

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	pūnctātus	pūnctāta	pūnctātum		pūnctātī	pūnctātae	pūnctāta
genitive	pūnctātī	pūnctātae	pūnctātī		pūnctātōrum	pūnctātārum	pūnctātōrum
dative	pūnctātō	pūnctātae	pūnctātō		pūnctātīs
accusative	pūnctātum	pūnctātam	pūnctātum		pūnctātōs	pūnctātās	pūnctāta
ablative	pūnctātō	pūnctātā	pūnctātō		pūnctātīs
vocative	pūnctāte	pūnctāta	pūnctātum		pūnctātī	pūnctātae	pūnctāta

Related terms

• punctum

Descendants

• → Translingual: punctatus

References

• "punctatus", in Charles du Fresne du Cange, Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)