bicarinatus

Latin

Etymology

Etymology tree

Proto-Indo-European *dwóh₁

Proto-Indo-European *dwi-

Proto-Italic *dwi-

Latin bi-

Latin carinatus

Latin bicarīnātus

From bi- + carinatus.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): [bɪ.ka.riːˈnaː.tʊs]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): [bi.ka.riˈnaː.tus]

Adjective

bicarīnātus (feminine bicarīnāta, neuter bicarīnātum); first/second-declension adjective

1. bicarinate

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	bicarīnātus	bicarīnāta	bicarīnātum		bicarīnātī	bicarīnātae	bicarīnāta
genitive	bicarīnātī	bicarīnātae	bicarīnātī		bicarīnātōrum	bicarīnātārum	bicarīnātōrum
dative	bicarīnātō	bicarīnātae	bicarīnātō		bicarīnātīs
accusative	bicarīnātum	bicarīnātam	bicarīnātum		bicarīnātōs	bicarīnātās	bicarīnāta
ablative	bicarīnātō	bicarīnātā	bicarīnātō		bicarīnātīs
vocative	bicarīnāte	bicarīnāta	bicarīnātum		bicarīnātī	bicarīnātae	bicarīnāta