Zibproza

Zibproza ir jaunveidots literatūras žanrs, tehniski īsais stāsts, kuram raksturīgs īss teksts (parasti līdz 1000 vārdiem). Tas ir arī vispārējs termins, kas aptver dažādus īsa formāta darbus, piemēram, dzejprozu, īsas esejas un citus radošās daiļliteratūras un dokumentālās literatūras darbus. Formālā zibprozas atšķirība no īsstāsta ir tās sakāpinātā atmosfēra, tai ir nozīmīgs konteksts, kur un kad tā publicēta, improvizēts stils. Tomēr zibproza, atšķirībā no vinjetes, saglabā pilnu stāstam raksturīgo struktūru un ir pabeigts vēstījums, ietverot tādus elementus kā tēlu attīstība, sižeta attīstība un atrisinājums koncentrētā veidā.

Zibprozas žanra aizsākums formāli saistās ar 1996. gadu, kad tika izdota īpaši īso stāstu antoloģija, kas saturēja gandrīz 100 autoru darbus. Savā 2008. gada esejā “Piezīmes par īsā stāsta definīciju” Ešlijs Čantlers izteicās, ka šī forma ir “ideāli piemērota e-pasta, īsziņu, saīsinājumu un uzmanības deficīta hiperaktivitātes traucējumu paaudzei”. Kopš 2011. gada Jaunzēlandē parādījās tiešsaistes žurnāls Flash Frontier. Tomēr zibprozas termins tika formalizēts tikai 2018 gadā, llai gan kā flash fiction lietots vismaz no 1977. gada. Faktiski zibprozai var pieskaitīt daudzus vēsturiskus literārus darbus un to fragmentus kopš vissenākajiem laikiem, piemēram, Ēzopa fabulas.

Zibprozas galējās formas ir mikrostāsti ar formalizētu garumu — parasti 100 vārdu, taču pastāv dažādas citas versijas. Parasti mikrostāsta garums ir līdz 400 vārdiem, kas pārsedzas ar zibprozas versijām no 300 vārdiem.

Latvijā zibproza sāka attīstīties 2020. gados literāro konkursu iespaidā, tomēr žanra neskaidro robežu dēļ tai nereti pieskaita darbus, kuru atbilstība tai ir apstrīdama.