Helēniešu valodas

Helēniešu valodas ir indoeiropiešu valodu saimes apakšgrupa, kurā ietilpst grieķu valoda un tās senākie paveidi. Šī valodu grupa radusies Balkānu pussalā, un tās vēsture aptver vairāk nekā 3400 gadu garu attīstības periodu – no mikēniešu dialekta līdz mūsdienu grieķu valodai.

Helēniešu valodu attīstība tradicionāli tiek iedalīta vairākos posmos. Senākais zināmais posms ir mikēniešu grieķu valoda (aptuveni 16.–12. gadsimts p.m.ē.), kas tika rakstīta ar Lineāro B rakstību. Tā ir dokumentēta uz māla plāksnītēm Mikēnās, Knosā un citās Egejas civilizācijas vietās, un tā uzskatāma par senāko grieķu valodas formu.

Tam seko arhaiskās un klasiskās grieķu valodas periods (8.–4. gadsimts p.m.ē.), kura laikā izveidojās galvenie grieķu dialekti – jonu, atiku, doriskie un eoliešu dialekti. Šajā laikmetā grieķu valoda kļuva par nozīmīgu literatūras, filozofijas un zinātnes izteiksmes līdzekli, bet atiku dialekts – par klasiskās kultūras un izglītības valodu.

Pēc Aleksandra Lielā iekarojumiem sākās koinē grieķu valodas periods (4. gadsimts p.m.ē. – 4. gadsimts m.ē.), kad grieķu valoda kļuva par starptautisku saziņas līdzekli visā helēnistiskajā pasaulē un Tuvajos Austrumos. Koinē bija Jaunās Derības valoda un vēlāk kļuva par Bizantijas impērijas oficiālo valodu.

Nākamais posms, vidusgrieķu valoda (4.–15. gadsimts), attīstījās Bizantijas impērijas laikā. Šajā periodā notika ievērojamas pārmaiņas valodas fonētikā un gramatikā, veidojot pamatus mūsdienu grieķu valodai.

Kopš 15. gadsimta līdz mūsdienām pastāv mūsdienu grieķu valoda, kas tiek lietota Grieķijā un Kiprā. Tai ir vairāki dialekti, no kuriem nozīmīgākie ir demotiskā (tautiskā) un katharevousa (literārā) forma, kas savstarpēji ietekmējušas mūsdienu grieķu valodas standartizāciju.

Dialekti

Seno helēniešu valodu dialekti ietvēra:

• Atikas dialekts – Atēnu un klasiskās literatūras valoda.
• Joniskais dialekts – lietots Mazāzijas piekrastē; Homēra valoda.
• Eoliskais dialekts – lietots Lesbas salā un Tesālijā.
• Doriskais dialekts – lietots Peloponēsā un Grieķijas dienvidos.
• Arkādiešu un kipriešu dialekti – konservatīvākas formas, kas saglabāja senas iezīmes.