Hasans ibn Alī (arābu: الحسن ابن علي, al-Ḥasan ibn ʿAlī; dzimis 625. gada 4. martā, miris 670. gada 5. martā) bija agrīnā islāma politiska un reliģiska personība, Muhameda mazdēls un Alī ibn Abī Tāliba un Fātimas vecākais dēls. Viņš ieņem īpašu vietu islāma agrīnajā vēsturē kā reliģiska, politiska un morāla autoritāte, kuras rīcība būtiski ietekmēja musulmaņu kopienas attīstību pēc pravieša nāves. Pēc Alī ibn Abī Tāliba nogalināšanas 661. gadā Hasans ibn Alī tika atzīts par kalifu, taču viņa valdīšana bija īslaicīga. Lai novērstu turpmāku pilsoņu karu (fitnu) un saglabātu kopienas vienotību, viņš uzsāka miera sarunas un atteicās no varas par labu Muāvijam I, Umajādu dinastijas dibinātājam. Šis lēmums parasti tiek saistīts ar Pirmās fitnas noslēgumu un iezīmēja nozīmīgu pavērsienu islāma politiskajā vēsturē — pāreju no agrīnās kalifāta sistēmas uz dinastiju pārvaldi.
Hasana ibn Alī nozīme sunnītu un šiītu tradīcijās ir atšķirīga, taču vienlaikus ļoti augsta. Sunnītu islāmā viņš tiek godāts kā pravieša mazdēls, taisnīgs valdnieks un izlīguma simbols. Plaši citēta ir hadītu tradīcija, kurā Muhameds Hasanu raksturo kā sayyid (“cēlu kungu”) un paredz, ka caur viņu tiks izlīgti divi musulmaņu grupējumi, uzsverot viņa miera slēgšanas simbolisko nozīmi. Savukārt šiītu islāmā Hasans ibn Alī ir otrais taisnīgais imāms, viens no centrālajiem Ahl al-Bayt (“Pravieša nama ļaužu”) locekļiem, kura autoritātei piešķir gan garīgu, gan institucionālu pēctecības nozīmi. Abās tradīcijās Hasans ibn Alī tiek uzskatīts par tikumības, pašaizliedzības un politiskās atbildības paraugu, kura dzīve un izvēles atstājušas paliekošu ietekmi uz islāma reliģisko domāšanu un vēsturisko apziņu.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Hasans ibn Alī.